Rīts ir lietains un auksts, bet jau 9:00 mums ir jābūt pie ko Kolhoza laukuma, kur mūs gaidīs mikroautobuss, kas dosies uz Tandziju. Kā jau parasti izbraukšana aizkavējas par divām stundām, bet arī tas jau ir ierēķināts, savādāk jau Gruzijā nemaz nevar. Uz pārgājienu ir ieradušies un gatavi doties 15 cilvēki. Kad beidzot dodamies ceļā, saprotam, ka neviens īsti nezin kur atrodas Tandzija, labi ka Čakars pirms tam parādīja kartē aptuveno virzienu, tad pāris reizes nākas apstāties un paprasīt cilvēkiem, pa kuru ceļu doties tālāk. Pulksten 13:00 esam Tandzijā un var sākties piedzīvojumu pārgājiens.
Sniegs šeit ir daudz un joprojām birst, kā no pārpilnības raga. Mēs zinām tikai to, ka pārgājiena mērķis ir atrast “dzīvības eliksīru”.
Pārgājiena organizatori pirmo aploksni ar norādēm mums bija atstājuši jau mājās, ar norunu atplēst tikai tad, kad būsim ieradušies Tandzijā.
Pirmajā vēstulē rakstīts, ka jādodas uz vietējo veikalu un jānosauc parole “Adventure Hiking”, un mēs tiksim pie nākamās norādes.
Diemžēl organizatoriem nepietika laika, lai veikalā visu sarunātu, bet mēs atradām Renāru, kas mums personīgi iedeva nākamo norādi.
Otrajā vēstulē bija neliels kartes fragments, kurā bija redzams ceļš, pa kuru jādodas tālāk, līdz nākamajai norādei.
Trešā norāde mums lika doties uz priekšu līdz ceļi sadalīsies, tur sēdēs kāds vīrs (Renārs), no kura būs pareizi jāizvilina virziens uz mūsu mērķi.
Papildus tur tika teikts, ka mums jāiegaumē rindiņa: “I KNOW YOU ARE THERE”, kas vēlāk var noderēt.
Kad nonācām pie šī vīra, viņš mums pasniedza vēstuli, kuru jūs paši varat izlasīt zemāk.
Mums bija tikai viena iespēja uzdot šo jautājumu, bet Vano jokojoties pārjautā vai Renāram ir 19 gadi.
Šoreiz mums piedeva, bet 10 minūtes padomājuši, mēs uzdevām pareizo jautājumu un uzzinājām pareizo virzienu.
Nākoša norādē bija aptuveni pēc kilometra, vietā, kur ceļš sadalījās trijos virzienos.
Tur mūs gaidīja matemātisks uzdevums, kuru atrisinot mēs uzzinātu pa kuru ceļu doties tālāk.
Pareizā atbilde bija “1412″.
Nākošajā apstāšanās vietā mūs gaida spēle. Sākumā mūs sadala trīs grupās, ar noteikumu, ka katrā grupā ir vismaz viens latvietis.
Mums izdala aploksnes, kurās ir rakstīts uzdevums latviski, bet ar gruzīnu burtiem.
1. komandai – ir jāatrod desmit ligzdiņas ar olām 150m rādiusā un jāsavāc visas olas.
2. komandai – ir jāmeklē kokos iekārtas bundžas ar limonādi.
3. komandai – ir jāatrod bunkurs un tā tuvumā ir jāmeklē aprakta pudele, kurā ir krams, lai iekurinātu ugunskuru.
Tad, kad tas viss ir izdarīts, visiem kopā ir jāuzvāra trīs olas ar atrasto lietu palīdzību.
Kad olas ir uzvārītas, mums bija jāuzpērk Čakars, lai viņš mūs atļautu šķērsot upi.
Upei pāri ir paralēli novilktas virves.
Tikuši pāri upei, mūs ved uz paredzēto kempinga vietu, kur varēsim nolikt mantas un turpināt spēli.
Salīdzinājumā ar balto apkārtni, kempinga vieta ir sausa, jo atrodas zem klints.
Uz klints ir uzcelta jau pa gabalu pamanītā Khuluti pils.
Sākumā mums paziņo, ka jādodas pa taciņu uz kādu vietu, kura izskatās pēc mājiņas, bet tikai bez jumta.
Tur mums ir jāmeklē zelts, ar kura palīdzību mēs varēsim nopirkt ieeju pilī.
Kad esam samaksājuši Renāram ar zeltu, viņš mūs ieved kādā akmens būcenī. Caurums, pa kuru tur var tikt nav liels, tādēļ iekļūt tur var pa vienam.
Tā ir slepenā eja pilī, katrā ziņā galvenā ieeja tā tiešām nav, jo katrs nākamais, kas ielīda būceni pirmajās sekundēs apmulsa.
Lietā tāda, ka tas kurš bija ielīdis pirms (piemēram manis) – bija vārdu tiešā nozīmē izgaisis. Izrādās, ka jāmeklē mazs caurums sienā, kurā aiziet eja uz kāpnēm. To caurumu, pirmkārt jau grūti pamanīt, un otrkārt īsti negribas ticēt, ka tā ir eja, jo izskatās pārāk šaura.
Tādēļ bieži bija dzirdami saucieni, “ei kur jūs palikāt”.
Kāpnes, kas ved augšā uz pili ir garas un šauras, vismaz divu minūšu kāpiens.
Beidzot esam nonākuši pilī, kur sākas piedzīvojuma spēle. Sīkāku aprakstu šoreiz nerakstīsim, spēles tips līdzīgs, kā “Jauno Vanagu” rīkotajām sacensībām “Zvirbuļa Taka”.
Jāstaigā pa pili, jāmeklē uzdevumi, un jāpilda visādas mīklas.
Uzdevumi bija dažādi, bet viens no ekstrēmākajiem bija laisties ar virvi lejā no 20m augstuma.
Kaut kur pusceļā sienā bija iesprausta lapiņa ar recepti kura bija jāpaņem.
Spēles atrisinājums beigu beigās mūs aizved pie princeses, kurai ir tas ilgi meklētais ”dzīvības eliksīrs”.
Protams, ka eliksīrs izrādās kārtīgs ēdiens. Jana mums tiešām bija sarūpējusi pārsteigumu, tā bija “Čili Zupa”. Visi laimīgi un priecīgi, zupa ir daudz un katrs dabū arī otru porciju.
Godam var teikt, ka piedzīvojums ir izdevies, gruzīni ir sajūsmā, un nu jau neviens vairs neatceras, šo lietaino un auksto rītu Tbilisi, jo te ir forši.
Vareni, šis tiešām izklausās pēc piedzīvojuma, turklāt bildes sniedza pilnīgu klātesamības sajūtu.