Pirmais tik agrais rīts Gruzijā, dodamies uz metro. Paklausot Čakaram sajaucam vilciena stacijas, bet galu galā atrodam īsto. Mūs sagaida liels bars ar Gruzijas jauniešiem, kas dodas uz Boržomi nometni, tāpat kā mēs. Ātri mūs atrod Soso, ar kuru jau iepazināmies iepriekšējā nedēļā. Var sākties ilgo stundu brauciens vilcienā. Pirmās pāris stundas visi guļam rīta miegu, pēcāk sviestmaizes un aizraujoši dabas skati. Puiši izklaidē sevi ar zoles maču, es ar grāmatas lasīšanu un tad jau esam Boržomi.
Pārsēžamies krāsainā tūristu šaursliežu vilcieniņā (Kukuška) un lēnā garā ripojam uz nometnes vietu.
Vilcienam, vagona galos ir platformas uz kurām arī iekārtojamies, jo uzskatam, ka šāds piedzīvojums starp kalnu ielejām nav jāveic sēžot vagonā.
Kad nonākam galā, redzam, ka nometne notiek krutā padomju laika sanatorijā, kuru gan nav saudzējis laika zobs.
Vieta saucās Kechkhobi.
Iekārtojamies savās istabiņās, un dodamies sapazīties ar jauniešiem.
Vēlāk dodamies paēst pusdienas, kādas neviens no mums gan nebija ēdis kādus 10 gadus – ja atceraties laikus pamatskolas ēdnīcā, tad nu tā apmēram bija tur.
Vakarā atklāšanas runas un tautas uzrunas un tad visu jauniešu gaidītais brīdis Tuc Tuc disenīte.
Jāpiemin, ka atklāšanā tika dots vārds arī mums.
Jā, jā, balonu lietus un viņu saspridzināšana arī bija!
he he, atpakal celsh bija dikti jautrs
Filmu par nometni varam te nopostet?
eiii…riktīgi forši, prieks par jums, ka tik labi iet!
eiii…riktīgi labs, prieks par jums, ka esat super aktīvi un visu laiku kkas notiek, nenovērtējama pieredze!